No sportiskā viedokļa ļoti atšķiras dažādi rogainingi – 6h, 8h, 24h, un tāpat ir arī ar ekipējumu. Ja 6h rogainingā ekipējums nav tik būtisks, jo gan jau līdz galam tiks un 6h var izturēt arī uz organisma iekšējām rezervēm, apēdot tikai kādu batoniņu un uzdzerot nedaudz ūdens, tad 24h rogainingā šķietami sīkumi var ietekmēt visu rezultātu, piemēram, nepareizās zeķītes, somas lence, kas pavisam nedaudz berž, nepareizā pārtika.....

Domāju, ka šajos jautājumos nav tāda viena pareizā patiesība. Katrs cilvēks ir individuāls, katra situācija ir savādāka. Es tikai varu dalīties ar pieredzi un sevis un citu cilvēku pārbaudītām metodēm, bet katram pašam ir jāizvēlas tieši sev vispiemērotākā. Un vēl kopējais ieteikums – visu ekipējumu vēlams vispirms pārbaudīt treniņos, un tikai tad ar to doties distancē, it īpaši uz 24h.

Rogainingam visatbilstošākais ir sauklis, kas pirms kāda laika tika uzdrukāts uz krekliņiem – Negaidi! Šonakt mājās nebūšu! Lai mums visiem patīkamas un jaukas tās mežā pavadītās naktis!
 

Komanda un motivācija

Lai no rogaininga gūtu pēc iespējas lielāku prieku un baudu, visbūtiskākais laikam ir komanda. Tas ir cilvēks vai cilvēki, ar ko kopā gatavojamies pavadīt ilgas un fiziski grūtas stundas. Vai tas ir tas cilvēks, kura sabiedrībā es vēlos diennakti klīst pa mežu un brist pa purvu?

Ļoti būtiski ir, lai komandas biedriem ir vienots mērķis – kādēļ mēs vispār piedalāmies. Vai mēs cīnāmies par rezultātu? Vai mēs vienkārši labi pavadām nedēļas nogali jaukā sabiedrībā? Vai gribam izbaudīt, ka no rīta mežā mostas putni un naktī lukturīša gaismā spīd rasainas lapas un zāle? Jebkura motivācija ir laba, ja tā ir vienota visiem komandas dalībniekiem. Ja viens gribēs rezultātu, bet otrs pikniku saulrietā pie ezera, tad nelaimīgi būs abi. Šādi motivētiem cilvēkiem būtu jāatrod katram sava komanda.

Un vēl – rogainings laikam ir vistīrākā cīņa pirmkārt jau pašam ar sevi. Ja citos sporta veidos ir redzami konkurenti, var mēģināt nojaust, kā veicas citiem, tad rogainingā rezultāts būs redzams tikai tad, kad visi būs finišējuši. Pat tad, ja komandai neveicas, ir kļūdas, tulznas, ir vērts cīnīties līdz pašām beigām. Iespējams, ka konkurentiem iet tikpat grūti vai pat vēl grūtāk.
 

Apavi

Laikam viens no būtiskākajiem punktiem ekipējuma sarakstā. Jo ar tiem būs jānoiet 24h. Galvenais – lai būtu ērti, pietam ērti arī pēc 12h. Karstumā, kā arī ilgstošas slodzes laikā kājām ir tendence piepampt. Tādēļ vēlams, lai apavi ir nedaudz lielāki, nekā ikdienas valkāšanai. Nedrīkst būt arī pārāk lieli, jo ja cilāsies, tas arī rada papildus tulznu risku. Rogaininga dalībnieku kājās bieži redzami Salomon apavi, piemēram, XA PRO vai līdzīgi modeļi. Arī es pati jau gadiem izvēlos Salomon, bet kājas tomēr ir ļoti atšķirīgas, un kādam citam Salomon apavi var arī nebūt piemērot tik ilgstošām distancēm.

Būtiskākie priekšnosacījumi:

·         Zolei vēlams būt ar labu protektoru, lai tā neslīd pa dubļiem, slapjām sūnām. Diezgan reti cilvēki rogainingam izvēlas orientēšanās naglenes, jo tās parasti nav tik ērtas, lai kāja tajās labi justos 24h bez pārtraukuma.

·         Salomon un arī dažiem citiem ražotājiem pieejami apavi ar sieta virspuses materiālu. Tas nodrošina, ka, piemēram, izbrienot caur purvu, apavi piesmeļas, bet pēc tam ūdens atkal viegli izspiežas no apava un kāja nav tādā kā vannā. Tādēļ nav ieteicams izvēlēties apavus ar GoreTex membrānu. GoreTex pasargā kāju no ārēja mitruma kā mitra zāle, lietus, bet, ja apavi piesmelsies, ūdens no tiem nevarēs izplūst. Nevajadzētu arī izvēlēties apavus ar pārāk retu sietu virspusē. Tie parasti paredzēti dažādiem ūdens sporta veidiem. Tādos apavos viegli saies iekšā dažādi gruži, kas ievērojami palielina tulznu risku.

·         Dažiem Salomon modeļiem, arī Lafuma, ir apavi, kuru aizdare ir nevis ar sasienamiem striķīšiem, bet gan ar savilcēju. Ļoti ērti, tas ievērojami paātrina procesu gadījumā, ja apavus nepieciešams novilkt, mainīt zeķes vai ko tamlīdzīgu.

·         Asics izstrādātais jaunākais modelis paredzēts tieši skriešana pa apvidu, nevis asfaltu. Virspuses materiāls ir pietiekami stingrs, bet labi izvadot mitrumu, īpaša patentēta zole, kas neļauj pielipt dubļiem. Nav vēl izmēģināts, bet izskatījās labi.

Noberzumus noteikti rada tas, ja apavos saiet iekšā gruži. Pret to var palīdzēt īsas getras, ko uzvelk virs apaviem un kas cieši pieguļ.
 

Kā pareizi aizsiet apavus

Daudzi sportisti rogainingā izmanto apavus, kas tiek aizdarīti ar savilcējiem, un tad nav problēmas ar auklu atsiešanos. Bet ja ir apavi ar auklām, ir ļoti kaitinoši ik pa laikam apstāties, lai jau atkal sasietu auklas. Pat ja to nepieciešams darīt, piemēram, reizi 3 stundās, tad 24h laikā to nāksies darīt 8 reizes!

Orientieristi bieži nodrošinās auklas fiksējot ar līmlentu. Rogainingam tas nav īsti piemēroti, jo ja distancē būs nepieciešams no apaviem izpurināt gružus, pārvilkt zeķes utt., tad jāpatērē lieks laiks, lai auklas dabūtu vaļā, un arī nofiksēt tās vēlāk būs grūti. 

Risinājums ir speciāls mezgls. Pati šo mezglu jau vairākus gadus izmantoju orientēšanās apavu aizsiešanai un ne reizi nav pievīlis. Apraksts http://www.fieggen.com/shoelace/secureknot.htm

Mezgla būtība. Lai sasietu parasto mezglu, var izveidot divas „austiņas” un tad tās izvērt vienu caur otru. Ja „austiņu” cauri izver vēl otro reizi, tad mezgls izveidojas noturīgāks. Atsiešana ir tikpat viegla, kā parastajam mezglam.
 

Zeķes

Vēl viens būtisks nosacījums kāju veselības un tātad arī dzīvesprieka saglabāšanai ilgstošās sacensībās. Praktiski jebkurā sporta preču veikalā iespējams iegādāties speciālas zeķes, kuru ražotāji ir zinātniski pētījuši – kāda zeķe tad ir labākā tādos vai citos apstākļos. Es neieteiktu 24h rogainingu iet ar Rimi pa santīmiem pirktās kokvilnas zeķēs, jo tās var sakrokoties, uzberzt tulznas. Protams, arī zeķes par 10 Ls negarantē, ka tulznu nebūs, jo ir vēl milzums citu apstākļu. Attiecībā uz zeķēm ir redzēti un dzirdēti arī dažādi interesantie risinājumi. Piemēram, iet mammas adītās vilnas zeķēs, vai vilkt 2 plānās kokvilnas zeķes vienu virs otras (tad zeķes beržoties savā starpā, bet neberžoties pret kāju).

Pie zeķēm īpaši vajadzētu piedomāt gadījumā, ja paredzēts doties distancē aukstā laikā un it īpaši aukstā laikā ar kāju samērcēšanu. Tā var ļoti ātri iedzīvoties apsaldējumos, kas var atstāt sekas visam turpmākajam mūžam. Arī šādai situācijai pieejami vairāki risinājumi. Par diezgan lielu naudu iespējams nopirkt zeķes ar membrānu, kas nelaiž cauri ūdeni, un tātad kājas nesamirks. Nedaudz vienkāršāks un lētāks risinājums ir neoprēna zeķes, kuras nopērkamas arī makšķernieku veikalos. Šīs darbojas līdzīgi kā ūdenslīdēju tērpi – iekāpjot ūdenī samirkst, bet ieplūdušais ūdens uzsilst līdz ķermeņa temperatūrai un pēc tam bradājot pa ūdeni, vairs nenotiek strauja ūdens apmaiņa. Līdz ar to kājas jūtas salīdzinoši komfortabli.

Ja distancē paredzēti diezgan auksti laika apstākļi, bet bez kāju samērcēšanas (piemēram, nākamā gada janvārī Spānijā Eiropas Čempionāts rogainingā), var izvēlēties kādas no sporta veikalos pieejamajām trekinga zeķēm, kuras paredzētas aukstākam laikam. Tad neoprēna zeķes nav nepieciešamas.
 

Apģērbs

Protams, atkarībā no laika apstākļiem. Pēc iespējas vēlams ātri žūstošs, tāds, kas neuzsūc mitrumu. Labāk uzvilkt vairākas plānas kārtas, nekā vienu biezu, jo plānās iespējams pēc vajadzības variēt.

Būtiski, lai nav vīles, kas ilgstoši kustoties var noberzt, it īpaši gadījumos, ja ir mitrs – lietus vai stipra svīšana. Īpaša uzmanība ir jāpievērš apakšveļai. Ir redzēti stipri vīri, kuri spiesti finišēt krietni pirms laika tikai tādēļ, ka nav bijušas pareizās apakšbikses. Ja sinoptiķi sola lietu, tad ļoti var noderēt plēves lietus mētelīši. Iespējams, pat labāk, nekā dārgas GoreTex jakas. Nevajadzētu gan izvēlēties tos pavisam plāniņos, kas ļoti viegli saplīsīs uz pirmā zara. Tāds mētelītis parasti ir garāks, nekā jaka un tas ir patīkami. Tādu mētelīti var uzvilkt pa virsu somai un tā pasargāt arī somā esošās mantas.
 

Galvassega

Diennakts viszemākā temperatūra parasti ir tajā brīdī, kad lec saule. Un tad jau parasti distancē pavadītas 16-18 stundas. Organisms jau tāpat noguris, bet vēl ārējais aukstums. Tādēļ lietderīgi paņemt līdzi kādu cepuri un aukstākā laikā pat arī cimdus. No rīta noderēs.

Galvassega varētu būt arī patīkamāka naktī zem luktura. Arī saulainā dienā tomēr labāk izmantot galvassegu. Ļoti universāls ir tā saucamais bufs. No ražotājfirmas nosaukuma BUFF. Pašlaik gan līdzīgas galvassegas piedāvā arī citi ražotāji. Tā ir tāda kā trikotāžas „truba”, ko iespējams izmantot dažādos veidos. Gan vienkārši uzmaucot galvā un iegūstot aizsegu pret sauli, salokot dubulti jau ir mazliet siltāka cepurīte, aptinot ap rokas locītavu iegūstam sviedru lenti un pie viena arī papildus drošību, lai nejauši nepārraujas SI kartes siksniņa...

Soma

Ja distancē paredzēts skriet, ne tikai iet, tad somai būtu vēlams būt mugursomai ar stiprinājumiem jostas daļā un arī krūšu daļā. Tas novērsīs kratīšanos un līdz ar to arī noberzumus. Daudzi ražotāji piedāvā somas, kurās jau uzreiz paredzēta vieta dzirdināšanas sistēmai un tās caurulītes izvadīšanai somas ārpusē. Ja tāda nav, tad var rasties problēmas, ka nemitīgi veras vaļā somas rāvējslēdzējs, ir risks pazaudēt kaut ko no mantām. Ir ērti, ja dzirdināšanas sistēmai paredzētais nodalījums ir pieejams atsevišķi, lai ūdeni būtu iespējams papildināt, nepārkrāmējot visu somas saturu.

Ļoti ērti, ja somai ir kabatas. It īpaši noderīgas ir kabatas, kas piestiprinātas somas jostas lencei. Es vismaz distances sākumam paredzētos batoniņus un želejas vienmēr salieku jostas kabatās un varu tiem piekļūt jebkurā brīdī, tādēļ nav nepieciešams noņemt somu, vai prasīt komandas biedram, lai tas kaut ko padod no maniem krājumiem.

Ja distancē tiek ņemtas līdzi trekinga nūgas, tad ir ērti, ja somai ārpusē ir speciāli, nūjām paredzēti stiprinājumi, lai tas nav visu laiku jānes rokā, arī tad, kad netiek izmantotas.
 

Dzeršanas sistēma

Speciāla „dzeršanas sistēma” ir daudz ērtāks risinājums, nekā vienkārši pudele. Tā sastāv no rezervuāra, kas tiek ievietots somā (iespējams, pat speciālā nodalījumā) un caurulītes ar ventili, kas visu laiku pieejams, lai ērti padzertos. Nav nepieciešams noņemt somu, izņemt pudeli, likt visu atkal atpakaļ. Tā arī iespējams nodrošināt regulāru dzeršanu nelielos daudzumos, kas ir organismam optimālākais. Dzeršanas sistēmas pieejamas dažādos tilpumos. Parastākais tilpums ir 2l. Tilpumu būtu ieteicams izvēlēties tādu, lai komandas biedriem šķidrums pietiek aptuveni vienādam laikam. Ja vienam ātri beigsies un būs nepieciešams papildināt tad, kad otram vēl ir daudz, tas būs lieks laika patēriņš distancē. Arī pārmērīgu ūdens daudzumu lieki stiept līdzi nav vēlams, jo tas tomēr ir svars.

Ko vajadzētu ņemt vērā izvēloties dzeršanas sistēmu:

·         tilpums - pārāk liels tilpums var neievietoties attiecīgajā mugursomas nodalījumā, nav lietderīgi staipīt līdzi lieku smagumu. Pārāk mazs tilpums var radīt risku palikt bez dzeršanas situācijā, kad nav iespējams šķidrumu papildināt.

·         ventiļa ērtums – vai to būs ērti lietot sacensību laikā. Ir dažādas ventiļa konstrukcijas – vienkāršie, kurus tikai saspiež un var dzert, tad tādi, kurus vispirms nepieciešams pavilkt un tikai tad var padzerties, pēc tam atkal jāatceras „aizvērt”, ir ar speciāliem uzgalīšiem... Ir sistēmas, kurām ventili iespējams ļoti viegli noraut ejot pa krūmiem. Tādā gadījumā šķidrums no sistēmas var iztecēt. Šādā gadījumā var nodrošināties stiprinājumu starp ventili un cauruli aplīmējot ar pelēko līmlentu.

·         uzpildīšanas ērtums. Ja sistēmai ir tikai neliela atvere, pa kuru ieliet šķidrumu, ne vienmēr būs pieejams krāns vai pudele ar ko to izdarīt. Ir situācijas, kad nepieciešams ūdeni pasmelt no strauta vai avota. Ir sistēmas, kuras iegremdējot ūdenī, tās saspiežas un neko nav iespējams iepildīt. Tādā gadījumā nepieciešams distancē ņemt līdzi vieglu krūzīti, ar ko uzpildīt ūdeni.

·         droša salikšana – lai nav situācijas, kad sistēma „tek”, jo uzgalis uzskrūvējies nedaudz šķībi. Sekas tad ir slapja mugura un dzeramā šķidruma zudums.

·         kopšana – pēc lietošanas dzeršanas sistēmu nepieciešams kārtīgi izskalot un izžāvēt, lai tajā nesāk vairoties dažādas „sēnes”. Īpaši tas attiecas uz caurulīti. Ja sistēma ir tāda, kam caurulīti nav iespējams noņemt no pašas sistēmas un arī ventili nevar noņemt, tad visticamāk tā ātri vien pieaugs ar tumšu kārtu. Tas pats attiecas arī uz pašu sistēmu – jo lielāka atvere, pa kuru uzpildīt šķidrumu, jo vieglāk sistēmu pēc lietošanas izžāvēt vai pat izslaucīt. Veikalos pieejami arī speciāli tīrīšanas komplekti dzeršanas sistēmām, kuros ietilps arī neliela birstīte garā elastīgā kātā, ar kuras palīdzību iespējams iztīrīt caurulīti.
 

Lukturis

Laikam viens no būtiskākajiem parametriem – gaismai jāpietiek visai naktij. Protams, ja paredzēts pa nakti pārvietoties. Orientieristiem paredzētie lukturi parasti paredzēti 2-3h. Protams, var mainīt akumulatorus vai baterijas, vai ņemt līdzi vēl vienu lukturi, bet jau pirms sacensībām vajadzētu parēķināt – cik ilgi būs tumsa un cik daudz šādas maiņas nepieciešamas. Vēl jāatceras, ka aukstā laikā bateriju darbības laiks samazinās. Esot gan lādējamie akumulatori, kuru darbības laiks nav atkarīgs no temperatūras.
 

Trekinga nūjas

Tā kā rogainingā slodze visu laiku ir tikai uz kājām, tad trekinga nūjas var palīdzēt to atvieglot. Tāpat arī radīt papildus stabilitāti tad, kad kājas jau nogurušas. Tie, kas izmanto trekinga nūjas, laikam biežāk izvēlas variantu, ka katram komandas dalībniekam ir viena nūja. Tādā veidā otra roka ir brīva, to var izmantot pieķeroties pie kokiem, turot karti un kompasu utt. Pati esmu gājusi gan ar nūjām, gan bez. Šobrīd eju bez, jo lielāks uzsvars tiek likts uz skriešanu, kur nūja tomēr var traucēt.
 

Kompass

Kaut arī rogainingā orientēšanās parasti ir diezgan vienkārša, bez kompasa doties distancē noteikti nevajadzētu. Atšķirībā no parastajām orientēšanās sacensībām, kurās izmantoju pirksta kompasu, rogainigā es tam ieveru striķīti un pakaru kaklā. Tā daru kopš sava pirmā 24h rogaininga, kad kompass bija nospiedis īkšķim kādu nervu un pēc tam divas nedēļas īkšķis bija nejūtīgs.
 

SI kartes stiprinājums

Pēdējā laikā visās rogaininga sacensībās tiek izmantotas SI kartes, kas ar nesaraujamu stiprinājumu tiek apliktas ap roku. Pie tam parasti ir nosacījums, ka saites pārraušana nozīmē diskvalifikāciju. Mana pieredze ir tāda, ka šīm saitēm akli uzticēties nevar. 2011. gada EČ Raunā, pie pirmā kontrolpunkta kāpu pāri kokam un atbalstījos ar roku. Rezultātā stiprinājuma plastmasas podziņa sadalījās. Skrējām atpakaļ uz startu pēc jaunas siksniņas, to nolīmējām ar līmlentu, atkal uz 1. punktu... Protams, labi, ka tas nenotika distancē jau rīta pusē. Šogad vienā treniņpasākumā mans komandas biedrs paslīdēja uz žagaru kaudzes un nokrita. Tikai gabaliņu tālāk atklājās, ka SI kartes nav. Aizgājām atpakaļ un atradām, bet siksniņa bija pārtrūkusi.

Tagad cenšos piedomāt, lai tā negadītos sacensībās. EČ virs SI kartes likām bufu, ko varēja izmanto slaukot sviedrus, bet tā arī bija drošība, ka siksniņa neaizķersies aiz kāda zara un nejauši nepārtrūks.
 

Pārtika

Divas būtiskākās lietas, ko vajadzētu atcerēties:

Tajā brīdī, kad sāk gribēties ēst vai dzert, patiesībā jau ir nokavēts.

Distances laikā apēstā daudzums ir tieši proporcionāls izjūtām nākamajās dienās pēc sacensībām.

Par ēšanu sacensību laikā laikam ir visdažādākās pārliecības, ieradumi, pieredze...Un šeit arī visbūtiskāk ir katram pašam atrast tieši sev vispiemērotāko risinājumu. Bet ir daži pamatprincipi, kurus vajadzētu atcerēties:

·         Slodzes laikā organisms uz pārtiku var reaģēt savādāk, nekā sēžot dīvānā pie televizora.

·         Labāk neeksperimentēt ar jaunu pārtiku sacensību laikā. Labāk to vispirms izmēģināt kādā treniņā.

·         Ja sāk gribēties ēst, tātad organisms jau ziņo, ka nepieciešama papildus enerģija. Kamēr šī enerģija tiks uzņemta, kamēr pārstrādāsies organismam izmantojamā veidā.... Tādēļ labāk sacensību laikā ēst regulāri, ik pēc noteikta laika, pat tad, ja ēst vēl negribas. Piemēram, batoniņš ik pa 2 h.

·         Tas brīdis, kad gribas ēst, parasti nav sevišķi ilgs. Pēc tam vairs negribas, tad iestājas brīdis, kad vairs nevar ieēst. Parādās koncentrēšanās grūtības, iestājas bezspēks. Katram cilvēkam šīs izjūtas ir individuālas, kā arī tas, cik ātri tās seko viena otrai, bet jāatceras, ka tad, ja šādas izjūtas ir iestājušās, no tām tikt vaļā ir jau ļoti grūti.

·         Būtībā sacensības vajadzētu iziet ar to enerģijas daudzumu, kas tiek uzņemts sacensību laikā ar ēšanu, želejām, sporta dzērienu. Ja tas nosedzas, tad nākamās dienas pēc sacensībām būs salīdzinoši vieglas. Ja sacensību laikā organisms spiests tērēt iekšējās rezerves, tad nākamajās dienās būs izteikts nogurums, var būt pat muskuļu sāpes. No tā visa varētu izvairīties vai vismaz minimizēt, organismu pēc iespējas labāk pabarojot distancē.

Ja runājam par to – ko ēst, laikam būtiskākais ir uzņemt pārtiku, kas pēc iespējas vieglāk pārstrādājas un dod organismam nepieciešamo enerģiju. Bet daudziem būtiski ir arī garšas pamainīt, lai nebūtu 24h vienveidīga pārtika.

·         Želejas. Domātas tieši tādēļ, lai organismam viegli pārstrādājamā veidā piegādātu nepieciešamās vielas un enerģiju. Parasti ir stipri saldas un lipīgas, bieži ar sintētiskām garšām. Lielākajai daļai želeju ir nepieciešams uzdzer virsū apmēram 200ml šķidruma, jo tās ir ļoti koncentrētas. Tas tad norādīts uz iepakojuma. Šobrīd tirgū pieejamas arī želejas, kurām uzdzert vairs nav nepieciešams. Noteikti uzmanīgi jāizlasa sastāvs. Ir arī želejas ar kofeīnu, bet ar tām aizrauties nevajadzētu. Kofeīns palīdz organismam atbrīvot tā iekšējās rezerves. Šādu želeju var lietot pēdējās stundās pirms finiša, bet noteikti ne visas distances laikā vai jau sākumā. Ir arī želejas ar taurīnu un guaranu, kam ir vēl lielāks iekšējo rezervju atvbrīvošanas efekts. Ar tādām būtu vēl vairāk jāuzmanās. Pati pēdējā laikā izvēlos High5 želejas, kuras ir salīdzinoši bezgaršīgākas un ne tik saldas, kā citiem ražotājiem. Attiecībā uz želejām tāpat kā uz citu pārtiku un dzērieniem – būtiski eksperimentēt, lai saprastu, ko organisms vispār ņem pretī, kādas ir izjūtas pēc lietošanas.

·         Batoniņi. Sporta preču veikalos pieejami dažādi sporta batoniņi. Ražotāji arī reklamē, ka tieši ar viņu batoniņiem organismam slodzes apstākļos tiks piegādāts viss nepieciešamais. Iegādājoties batoniņus, noteikti jāskatās ražotāja rekomendācija lietošanai. Ir batoniņi, kuri paredzēti lietošanai slodzes laikā, bet ir arī tādi, ko lietot pēc slodzes, atjaunošanās periodā. Pati šādus batoniņus neizmantoju, jo esmu sapratusi, ka nejūtu starpību – vai apēdu speciālo batoniņu par vairāk nekā 1Ls, vai par 0.30 Ls pirktu Miku vai Serenādi. Tad kādēļ maksāt vairāk? Kādreiz bija pieejami PowerBar batoniņi, tiem gan izjutu, ka pēc tāda apēšanas apmēram uz 2h atveras „otrā elpa”, bet viņus toties bija ļoti grūti dabūt iekšā – cieti, nesagremojami, ar diezgan briesmīgu garšu. Bet tas arī bija ļoti individuāli. Citiem, ar ko runāju, tā „otrā elpa” neatvērās. Distancē līdzi ņemamo batoniņu sarakstā mierīgi var ierindot parastos veikalos nopērkamo produkciju – Miks, Serenāde, (Vāverīte man liekas par saldu), Snickers, dažādi musli batoniņi...

·         Pārējā līdzi ņemamā pārtika – te nu ir redzēti ļoti dažādi varianti. Vienīgi vajadzētu atcerēties, ka ir lietas, ko organismam jau parastos apstākļos ir grūti pārstrādāt un kur nu vēl tad, ja visa enerģija tiek sakoncentrēta uz kustību, nevis gremošanu. Šeit laikam pirmajā vietā būtu gaļa. Protams, var distancē paņemt līdzi mazu gabaliņu žāvētas desas, lai ir savādākas garšas nianses tad, kad visi saldumi apnikuši, bet 24h pārtikas programmu balstīt uz desmaizēm laikam tomēr nebūtu pareizi. Man pašai parasti distancē ļoti gribas augļus. Banāni ir grūti transportējami, bet kādu ābolu nereti paņemu līdzi. Arī apelsīni esot labi. Rīta pusē labi var noderēt arī kāds jogurtiņš. Tikai nevajag brīnīties, ja tam no lielas kratīšanās izveidojušies mazi sviesta kunkulīši.
 

Dzēriens

Slodzes laikā organisms svīstot zaudē šķidrumu. Un tā no organisma tiek izvadīts ne tikai ūdens, bet arī minerālsāļi. To visu nepieciešams pietiekamā daudzumā uzņemt jau sacensību laikā. Patērējamā šķidruma daudzums ir ļoti atkarīgs no temperatūras, kustības intensitātes un citiem ārējiem apstākļiem, bet galvenie principi ir:

·         Labāk dzert bieži, bet nelielu daudzumu, nekā retāk un daudz. Lielu šķidruma daudzumu uzreiz organisms nespēs tik labi izmantot.

·         Tad, kad gribas dzert, patiesībā jau ir nokavēts!

Lai nodrošinātu regulāru iespēju padzerties, ir ļoti ērti izmantot „dzirdināšanas sistēmu”. Kad somā atrodas rezervuārs ar dzērienu, bet caurulīte ar ventili ir jebkurā brīdī pieejama, lai padzertos. Ņemt nost somu, vilkt ārā pudeli, dzert, likt atpakaļ – tas ir apgrūtinoši un tādēļ radīs situāciju, kad dzerts tiek retāk, nekā būtu optimāli.

Vēl ir būtisks jautājums – ko dzert? Tā kā no organisma ar sviedriem tiek izvadīts ne tikai H2O, tad arī uzņemt būtu vēlams ne tikai H2O. Neuzņemot nepieciešamos minerālsāļus, var rasties krampji, galvassāpes un citas problēmas, ko var salīdzinoši viegli novērst ar pareizu dzērienu. Negribu šeit lobēt kādu konkrētu ražotāju, jo te atkal katram pašam ir jāskatās, kurš ir tas dzēriens un tā garša, kuru varēs lietot 24h no vietas. Bet tomēr gribu atzīmēt, ka ne jau par velti sporta uztura ražotāji iegulda lielu naudu pētījumos un izstrādēs, lai izveidotu arvien labākus sporta dzērienus.

Pati jau vairāk nekā gadu lielajās sacensībās izmantoju Isostar Long Energy, kas paredzēts tieši sacensībām, kas garākas par 4h. Bet kā jau teicu – tas ir ļoti individuāli, katram jāmeklē sev optimālais dzēriens.

Man nesen bija atklājums par dzēriena koncentrāciju. Dion Sportlab (Latvijā izstrādāta sporta uztura ražotājs un tirgotājs) mājas lapā izlasīju, ka viņiem sporta dzēriena ieteicamā koncentrācija ir atkarīga no tā, kad šis dzēriens tiek lietots. Pirms un pēc slodzes ir viena ieteicamā koncentrācija, savukārt slodzes laikā koncentrācija ir apmēram uz pusi mazāka. Pati jau iepriekš izsecināju, ka sagatavojot Isostar Long Energy tajā koncentrācijā, ko ražotājs uzrakstījis uz iepakojuma, es to vispār nevaru iedzert. Man optimāli ir tiešām apmēram uz pusi mazāka koncentrācija.

Vēl gribētu šeit pieminēt enerģijas dzērienus. Cilvēki bieži mēdz jaukt enerģijas dzērienus (veikalā nopērkamās bundžiņas – Red Bull, XTC uc.) ar sporta dzērieniem. Bet tiem ir pilnīgi atšķirīga darbība. Enerģijas dzērienu sastāvā ir vielas (kofeīns, taurīns, guarana), kas palīdz organismam pēc iespējas ātrāk atbrīvot iekšējās rezerves. Un pretēji tam, kā cilvēki to laikam sagaida no nosaukuma, enerģijas dzērieni papildus enerģiju klāt neiedod. Turpretim sporta dzērieni organismam piegādā tās vielas, kas nepieciešamas slodzes gadījumā un kuras pastiprināti ir iztērējušās. Tādēļ veicot garās distances, tajā skaitā arī 24h rogainingu, laikam tomēr nevajadzētu lietot Red Bull un tamlīdzīgos. Var jau būt, ka uz mirkli tas tiešām pacels spārnos, bet pēc tam toties būs iztērētas visas iekšējās enerģijas rezerves, kuras jau tāpat garajā distancē ir krietni patukšotas.
 

Miegs

Mūsu organismi ir pieraduši pa nakti parasti tomēr gulēt, nevis 24h skraidīt pa mežiem. Tādēļ arī dabīgi, ka naktī vai uz rīta pusi sāk nākt virsū lielais miegs. Daži to risina vienkārši – distanci saplāno tā, ka naktī dodas uz sacensību centru un tur pāris stundiņas paguļ. Tad ar svaigiem spēkiem no rīta dodas vēl vienā aplī. Tie, kas vēlas cīnīties par rezultātu, gan šādu taktiku izmantot parasti nevar.

Kā tad cīnīties ar miegu? Man ir ļoti svarīgi izgulēties iepriekšējās pāris naktis pirms sacensībām. Tad jau to vienu var vieglāk izturēt arī bez gulēšanas. Ja naktī un rīta pusē ir distance saplānojusies tā, ka visu laiku jādomā līdzi, jāorientējas, tad miegam vienkārši nav laika. Tas neglābjami piezogas tad, ja lieli gabali monotoni jāveic pa ceļu.

Ja miegs nāk tikai vienam no komandas, var kādu gabalu viņu vest aiz rokas, tā kontrolējot, lai gulētājs pēkšņi neiekrīt kādā grāvī vai bedrē. Arī gulētājam būs mierīgāka gulēšana, ja viņš zinās, ka var uzticēties komandas biedram un nav visu laiku jācenšas acis noturēt vaļā un kontrolēt situāciju.

Protams, var arī nedaudz pagulēt. Parasti jau ar 10-15 minūtēm ir pietiekami, lai varētu turpināt, nemaz nav nepieciešamas miega stundas.

Vēl pret miegu var košļāt ļoti stipras košļājamās gumijas, ēst citronus (skābums momentā liek acīm atvērties), variācija ir citrons sablenderēts ar medu...
 

Kāju veselība

Katrs savā dzīvē ir saskāries ar kādu tulznu. Bet ja tulznas ir pa visu pēdas apakšu un ar tādām kājām vēl jāiet un jāiet stundām.....

Tādēļ arī rogainingā viens no aktuālākajiem jautājumiem, kas atkal un atkal tiek apspriests pēc katrām sacensībām – kā izvairīties no tulznām vai vismaz to skaitu minimizēt. Noteikti jāatceras, ka tulznu veidošanās rodas no apstākļu kopuma un arī jārisina kompleksi.

Būtiska loma te ir apaviem un zeķēm, bet ir vēl arī citas lietas, ko var ņemt vērā.

·         Kāju sagatavošana pirms sacensībām. Ir dažādas metodes, kā kāju ādu sagatavot jau pirms sacensībām. Pati neesmu izmantojusi, esmu tikai dzirdējusi, ka jau vairākas nedēļas pirms sacensībām kājas tiek smērētas ar jodu. Līdz ar to kāju āda tā kā apdeg, tulznas tik viegli neveidojoties. Pati pārbaudījusi neesmu. Ir arī dažādi krēmi, piemēram, Akileine Nok (patiesībā derot jebkurš krēms, kas kāju ādu padara elastīgāku), kuri jāsmērē uz kājām regulāri divreiz dienā vismaz pāris nedēļas pirms sacensībām. Ja āda ir mīkstāka, bez plaisiņām, tad arī samazinās varbūtība, ka mitrumā āda sakrokosies, veidosies tulznas. Nok esmu mēģinājusi arī pati. Nav tāda pārliecība, ka tieši tas ir tas vienīgais pareizais līdzeklis, kas var novērst visas problēmas, bet sliktāk no tā noteikti nav.

·         Nagi. Ja kāja 24h kustās vienos apavos, tad zili, atspiesti nagi diemžēl nav retums. Bet arī tā nav likumsakarība, ka noteikti pēc mača jānomaina visi nagi. Šeit var palīdzēt pietiekami lieli apavi. Un vēl – ļoti pamatīga kāju nagu apgriešana pirms sacensībām. Jo nags garāks, jo lielāka varbūtība, ka to nāksies nomainīt.

·         Teipošana. Esmu dzirdējusi stāstus no cilvēkiem, kas pirms sacensībām visu pēdu, vai problemātiskās vietas nolīmē ar teipu – leikoplastu. Pati neesmu mēģinājusi. Domāju, ka ir ļoti jāmāk pareizi uzlīmēt, lai nebūtu problēmas no kaut kādām leikoplasta krokām. Pati kādreiz esmu teipojusi potītes orientēšanās sacensībās, lai tās nesastieptu. Pēc tam apakšā āda ir tāda kā sasutusi. Nezinu, kā jūtas tāda nolīmēta kāja pēc 24h.

·         Tieši pirms sacensībām mūsu komanda pēdējā laikā izmanto metodi, ka kājas tiek sasmērētas ar Dzintara ražoto krēmu Niveja. Tāpat varētu izmantot jebkuru treknu krēmu, kas slikti iesūcas, bet vairāk veido aizsargkārtu uz ādas. (Atceros, kādreiz viens ieteikums bija Jonsonsbaby želeja, kas arī neiesūcās, bet saglabāja ādas slīdamību.) Sasmērē tā ļoti biezā kārtā, ka visa pēda ir balta. Tad uzmanīgi velk zeķi, lai krēms nenoslaukās. Niveja ir biezs un trekns, tas aizsargā kāju pret izmirkšanu, arī zeķe drīzāk slīd pa kāju, nevis beržas. Niveju tāpat var smērēt arī citur, kur pastāv noberšanās risks – zem mugursomas lencēm, kāju iekšpuse utt. Kur nu katram tās jūtīgākās vietas.

·         Arī distancē ļoti jāseko līdzi kāju pašsajūtai. Labāk uztaisīt nelielu pauzīti un parūpēties par kājām kamēr vēl tikai neliela graušanas sajūta, nekā iedzīvoties varbūt pat noplēstās tulznās. Jo tulznas ļoti iespaido pārvietošanās ātrumu un spēju baudīt sacensības. Ja apavos iekļuvuši gruži, tie pēc iespējas ātrāk jādabū ārā. It īpaši grants vai smalki akmentiņi. Reizēm pietiek novilkt apavus un zeķes un visu kārtīgi izpurināt. Šajā brīdī pēc vajadzības var atkārtot kāju iesmērēšanu ar Niveju. Vēl zeķes var mēģināt izskalot, kārtīgi izgriezt un tad vilkt atpakaļ. Es vienmēr distancē ņemu līdzi otru zeķu pāri. Gadījumam, ja zeķes ir tik pilnas ar gružiem, ka tās ir vienkāršāk un labāk nomainīt. Ja kājas ir sapampušas, varbūt ir lietderīgi izņemt apavu iekšējās zolītes. Izņemot zolītes un nomainot zeķes var iegūt situāciju, kad slodze kājām ir pavisam citās vietās, nekā bija pirms tam. Ja izņem zolītes, tad tas noteikti ir jādara abām kājām, nevis tikai tai vienai, kura berž. Nevienāds apavu augstums, kaut arī ar tik minimālu starpību, var radīt problēmas ceļiem, mugurai utt.

·         Aptiekās ir pieejami tulznu plāksteri. Tādās zaļās plastmasas kastītēs, tādi kā želejas veida. Jāatceras, ka viņi neturas pie mitras ādas. Ja nepieciešams tos izmantot, tad attiecīgā vieta pēc iespējas labāk jānosusina. Bet darbojas lieliski. Pat uzlīmējot pa virsu noplēstai tulznai, pēc neilga brīža jau varēs iet, to tulznu gandrīz nemanot. Protams, šis nav risinājums, ja visa pēdas apakša ir viena liela tulzna.
 

Plānošana

Vispirms jāizvērtē komandas ambīcijas un mērķi. Ja vēlas cīnīties par uzvaru MO vai XO grupā, tad plānojumam jāietver pēc iespējas vairāk punktu, iespējams pat visi. Ja izlaiž, tad ar mazākām vērtībām, vai arī tos, kas pavisam neērti piekļūšanai. Pavisam savādāka plānošana būs dāmu grupās vai tiem, kuri nepretendē uz augstām vietām, bet vienkārši vēlas baudīt pasākumu. Bet jebkurā gadījumā komandai jau pirms sacensībām vajadzētu vienoties par saviem mērķiem un taktiku (gulēsim sacensību centrā visu nakti, kustēsimies bez pārtraukuma, cīnīsimies līdz pēdējai minūtei), kā arī par plānojamo distances garumu konkrētajos apstākļos.

Plānojot labi noder papīrs, rakstāmais, kalkulators un mērinstruments (par mērīšanu sīkāk aprakstīts vēlāk). Bieži ir vērtīgi uz papīra sarakstīt vairākus plānojamās distances modeļus, saskaitīt katrā gadījumā punktus, izmērīt veicamo attālumu un tad izvēlēties izdevīgāko.

Reizēm liekas, ka noteikti jāapmeklē tie kontrolpunkti, kam lielāka vērtība, pat ja tie izvietoti neizdevīgās un grūti pieejamās vietās, bet tad pamērot un parēķinot var iegūt pareizāku priekšstatu – vai tas ir to vērts. Ja 9nieks ir tālu un purvā, tad varbūt izdevīgāk ir paņemt 6 un vēl 4, kas kopsummā dod vairāk, un, iespējams, pieejami veicot mazāku attālumu. Īpaši tas attiecas uz mazajiem rogainingiem, kur nav liela KP vērtību atšķirība. Ja kontrolpunktu vērtības ir no 2-5, tad tiešām jāņem visi KP pēc kārtas, izvēloties mazāko veicamo attālumu. 

Distance divos apļos vai vienā?

Ne tikai tās komandas, kuras paredzējušas nakti pavadīt teltī, bet arī stiprās komandas reizēm plāno distanci divos apļos – ar atgriešanos sacensību centrā, zupas ēšanu, ekipējuma papildināšanu. Šeit ļoti jāskatās no apstākļiem. Laikam būtiskākais ir kontrolpunktu izvietojums kartē, jo ir reizes, kad atgriešanās ir loģiska, bet citreiz jau uzreiz redzams, ka saprātīgāk veidot vienu apli. Jārēķinās, ka atgriešanās sacensību centrā tomēr prasa vismaz dažus liekus kilometrus distancē. Bet silta zupa naktī var dot papildus stimulu kustēties.

Noteikti jāuzmanās ar divu apļu plānojumu un ekipējuma atstāšanu. Parasti jau smagākā ekipējuma daļa, ko varētu gribēties atstāt ir lukturis un naktij paredzētais apģērbs. Ja pirmais aplis plānots ar atgriešanos neilgi pirms tumsas, tad nelielas neveiksmes gadījumā, vai arī sākotnēji pārvērtējot kustības ātrumu, var sanākt kādu laiku pavadīt mežā tumsā. Tā ieplānotā enerģijas ekonomija var pārvērsties liekā laika patēriņā.  
 

„Atkāpšanās ceļi”

Distances plānošanas laikā noteikti vajadzētu paredzēt vairākus variantus, kā atgriezties sacensību centrā. Lai atkarībā no laika un apstākļiem iespējams distanci pastiept garāku paņemot vēl kādu punktu, vai arī saīsināt, ja tuvojas kontrollaika beigas. Nav lietderīgi vispirms apmeklēt visus startam tuvākos punktus, ja vēlāk var būt situācija, ka garām šiem punktiem jānāk uz finišu jau „pa tukšo”.

Distances laikā vajadzētu sekot līdzi pulkstenim un laicīgi pieņemt lēmumu atgriezties finiša virzienā. Lai nav situācija, ka pēdējā stundā vai pat stundās ir vienkārši jāskrien garām visiem punktiem, lai tikai paspētu uz finišu no kāda tāla kartes stūra. Izdevīgāk ir jau laicīgāk griezties atpakaļ un bez pārlieka stresa apmeklēt kontrolpunktus, kas ir pa ceļam un atstāti rezervei finiša rajonā.  
 

Vietējie apstākļi – reljefs, ceļu tīkls, dzirdināšanas punktu izvietojums

Orientēšanās sportā ne vienmēr mazākais attālums ir pareizākais ceļš uz kontrolpunktu. Šis princips ir būtisks arī rogainingā. Kalnainos apvidos noteikti plānojot viens no būtiskākajiem apstākļiem ir reljefs. Jau plānojot nepieciešams izdomāt, kā no attiecīgās puses kontrolpunktu vispār būs iespējams paņemt. Ja kartē labs ceļu tīkls, tad to noteikti vajag izmantot. It īpaši gadījumos, kad pārvietošanās pa mežu ir apgrūtināta.

Vienmērīga dzirdināšanas punktu ieplānošana distancē ir ļoti nozīmīga apstākļos, kad nav iespējams ūdeni papildināt no citiem resursiem, kā arī karstā laikā. Karstā laikā ūdens trūkums var radīt ne tikai ievērojamu kustības ātruma samazināšanos, bet arī būtiskas veselības problēmas.  
 

Iepazīšanās ar apvidu

Ja sacensības notiek svešā apvidū, ja vien iespējams, vajadzētu izmantot iespēju iziet treniņdistanci, ko piedāvā lielāko sacensību organizētāji. Ja treniņdistance netiek piedāvāta, tad labāk pirmos kontrolpunktus pēc starta izvēlēties vienkāršākus, lai pierastu pie meža, kartes īpatnībām. Parasti gan startam tuvākie kontrolpunkti tā arī tiek izvietoti.
 

Distances sadalījums

Pēc statistikas apskatot sacensību rezultātus, labi redzams, ka lielākajai daļai komandu pieveiktās distances sadalījums normālā gadījumā ir apmēram ½ distances kopš starta līdz tumsai, ¼ tumsa, ¼ rīts līdz finišam. Šo statistiku var izmantot arī distances plānošanā. Līdz tumsai ir jāizdara pēc iespējas vairāk, jo tā būs apmēram puse no visa distances laikā paveiktā. Plānojot distanci ieteicams ņemt vērā arī tulznu risku. Viens no nosacījumiem varētu būt – censties pēc iespējas ilgāk saglabāt kājas sausas. Ja iespējams, varbūt brienamos purvus var plānot vēlāk distancē. Jārēķinās, ka no rīta, kad kājas būs nogurušas un noberztas, būs daudz nepatīkamāk kāpt kalnos, iet pa nogāzi vai citādi nelīdzenu pamatu, daudz patīkamāki liksies gludie celiņi.
 

Nakts plānojums

Ideāli ir tad, ja izdodas naktij saplānot vienkāršākus punktus, iešanu pa ceļiem, bez sarežģītas navigācijas, ejot lielus gabalus pēc azimuta, vai reljefa. Protams, iepriekš saplānot tieši kurā vietā iestāsies tumsa, ir diezgan sarežģīti. Tādēļ labāk distances sākuma daļā ieplānot tos punktus, kuriem nepieciešamāka sarežģītāka navigācija.
 

Mērīšana

Lai gūtu kādu priekšstatu par to, cik gara distance saplānota un vai to vispār iespējams veikt, to var izmērīt ar dažādiem līdzekļiem. Ir speciāli mēraparāti, kuros norāda kartes mērogu, tad velk pa karti, zīmējot maršrutu un paskatās ekrānā rezultātu. Man gan ar tādiem nav sevišķi laba pieredze. Es izmantoju striķīti – pirms sacensībām tiek sagatavots striķītis, uz kura atbilstoši kartes mērogam sazīmētas 1km un 10km atzīmes. Ar striķīti attālumu iespējams mērīt gan gaisa līnijā, gan arī pa plānoto kustības trajektoriju.

Striķīša metodes variācija ir tāda, ka karti piestiprina lielai kartona vai korķa plāksnei, kartē sadur kniepadatas kontrolpunktu vietās un starp tām novelk striķīti plānotajā KP apmeklēšanas secībā. Šī metode dod tūlītēju priekšstatu par plānotās distances garumu gaisa līnijā (nevis tikai tā, ka saplānojām kādu variantu un tad izmēram) un ļauj redzēt izmaiņas izvēloties tos vai citus punktus. Diemžēl parādās kļūdas procents tad, ja kartē ir kādi objekti, kurus noteikti nepieciešams apiet – kalni, ezeri. Metodi laikam nav sevišķi labi izmantot tad, ja nav atsevišķa plānošanas karte. Jo kartē sadurtās adatiņas tomēr sabojā karti un tas var traucēt distancē.

Mēs arī parasti sazīmētajai distancei pierakstam klāt attālumu kopš starta kilometros, lai distancē iespējams sekot līdzi pārvietošanās ātrumam. Esmu redzējusi citus, kas raksta uz kartes laiku, cikos attiecīgajā vietā paredzēts būt.

Distances zīmēšana

Kad izdomāta distance – kurus kontrolpunktus un kādā secībā apmeklēt, es tos parasti savienoju nevis ar taisnu līniju, bet gan kartē ar punktotu līniju cenšos iezīmēt plānoto pārvietošanās ceļu. Protams, distancē tas var manīties atkarībā no apstākļiem, bet ir jau izdomāts kāds maršruts, kā attiecīgo kontrolpunktu apmeklēt. Un ja nu gadījumā uz rīta pusi galva vairs īsti nestrādā, tad atliek tikai sekot kartē iezīmētajai līnijai. Šādi var vēl papildus izkontrolēt, vai plānojums ir labs. Iespējams, ka kādā vietā jāizvēlas cita kontrolpunktu apmeklēšanas secība, jo izvēlētā nepiedāvā labus ceļu variantus starp punktiem.

 

No Valtera Kaminska pieredzes

Seminārā Valters stāstīja par savu pieredzi distances plānojumā un sacensību taktikā papildus tam, kas jau aprakstīts iepriekš.

·         Viņš parasti sadalot karti loģiskos apgabalos un sarēķinot, cik katrā no šiem apgabaliem ir punktu, tādējādi izvēloties to kartes rajonu, kur iespējams iegūt lielāku punktu summu.

·         Ar krāsu kartē atzīmē vērtīgākos punktus, piemēram, tos, kuru vērtība pārsniedz 5 un tad pēc krāsojuma iespējams vizuāli noteikt, kura kartes puse izdevīgāka.

·         Parasti cenšas (protams, atkarībā no apstākļiem) distanci veidot divos apļos, ar zupas ēšanu sacensību centrā.

·         Veidojot distanci rēķina pārvietošanās ātrumu atkarībā no apstākļiem un diennakts laika. Piemēram, distances sākumā 7km/h, naktī 5 km/h, no rīta 6km/h. Pie saplānotā maršruta pieraksta laikus. Vispirms no starta līdz 12h. Un tad sākot no finiša atpakaļ -1h, -2h utt.

·         Distances sākumā neņem līdzi pilnu dzeršanas sistēmu, lai nav lieki jāstiepj, bet to uzpilda dzeršanas punktos.

·         Stiprākais komandas dalībnieks uzņemas nest lielāku ekipējuma daļu. Piemēram, nes arī komandas biedra lukturi, jaku, vēlāk ēdamo pārtiku.

·         Distances sākumā nevajadzētu pārforsēt ar ātrumu, bet gan sākt tādā tempā, kādu varēs izturēt pēc iespējas ilgi.
 

Interesanti plānojuma piemēri

EČ 2012 Lietuvā. Komanda Demeschik-Erokhin. Informācija ņemta no bloga. Pirmais aplis tiek veikts bez mugursomām, arī bez ūdens un pārtikas. Sākotnēji plānots uz apmēram 3h. Redzot, ka labi skrienas, tiek pieņemts lēmums apli pagarināt. Rezultātā pirmais aplis iznāk vairāk nekā 4h 32km. Blogā gan tiek spriests, ka apli vajadzēja pagarināt vēl par 4 punktiem, jo tā ietaupītos laiks otrajā aplī. Atgriežoties sacensību centrā, tiek veikta iespaidīga pārtikas un šķidruma uzņemšana, kas attiecīgi negatīvi iespaido distances turpmāko daļu. Manuprāt, plānojuma ideja nav slikta, bet realizācija gan ne visai. Ja šajā sākuma aplī viņi būtu paņēmuši kaut vai mazo ūdens pudelīti un katrs pa batoniņam kabatā, tad šāda taktika būtu bijusi laba. Šajā gadījumā organismam jau pašā distances sākumā nācās strādāt ekstrēmā režīmā, iztērējot visas rezerves un pēc tam vēl 20h priekšā. Pie tam to, kas tika apēsts un izdzerts sacensību centrā, organisms uzreiz nevarēja pārstrādāt.

Komanda RunLab, arī informācija no bloga. Divus tālos punktus aiz ezera ņēma no kartes labā puses, ieskrienot bez somām un atpakaļ. Pēc plāna sanāca, ka 12 km bez somām. Posmu 90-34-94-45 viņi veica 1:58. Spriežot pēc komentāra blogā, tā nav bijusi pareizā stratēģija tieši ūdens trūkuma dēļ.

WRC 2008 Igaunija Pirms sacensībām likās, ka objektīvi visstiprākā komanda dāmu konkurencē ir māsas Vaheres – laba sportiskā forma, liela pieredze piedzīvojumu sacensībās, laba orientēšanās, savi meži... Viņas palika 7. vietā. 203 punkti, 85.9km, laiks 20:50. Salīdzinājumam – uzvarētājas bija Alīda Ābola un Baiba Ozola. 251 punkts, 81.5 km, 23:34. Māsas Vaheres izvēlējās kartes labo apakšējo daļu, kur punkti bija ar lielākām vērtībām, bet tie bija izvietoti diezgan reti, lieli pārskrējieni pa ceļiem. Kartes augšējā daļā, uz kurieni devās arī Baiba un Alīda, kp bija ar salīdzinoši mazākām vērtībām, bet ciešāk kopā.

Ilze Lapiņa