JAUNUMI

11.06.2016
Vēl viens "pirmītis" jeb Nedaudz par Neparasto


Klāt jūnijs un Latvijas vasara ar savu lielāko piedzīvojumu - Latvijas čempionātu rogainingā. Šoreiz tā norisei izraudzīta Kosas apkārtne Amatas augštecē - visai savdabīgs mazapdzīvots un brikšņains apvidus. Sacensību centrā ierodamies pēdējā brīdī, bet vēl paspējam laikā. Pirmsstarta formalitāšu kārtošanu uz īsu brīdi pārtrauc Valsts himna – visu cieņu valsts simboliem. Vēl mirklis un tiekam apgredzenoti – tas ir mūsu roku rotā smuka lentīte, kurā iestiprināts idents - visas svarīgās informācijas nesējs par darbībām diennakts garumā. Nākamajā mirklī tiekam pie galvenā – sacensību kartes, krietnas avīzes atvēruma lielumā. Nopietnākais darbs - distances plānošana var sākties.
Tas, ka atrodamies kartes viducī, gan atvieglo, gan reizē arī sarežģī izvēlēties īsto maršrutu, jo variantu tik daudz, ka vai acis žilbst. Kā atrast to optimālāko saviem spēkiem atbilstošāko? Organizatori ir īpaši pacentušies. Skaidri zinām tikai to, ka distanci veiksim divos apļos ar atgriešanos starta finiša zonā. Kad pirmais stress ir pārvarēts un saprasts, kas ir kas, palēnam top arī pirmās distances daļas plāns, kas, kā vēlāk izrādās, diezgan klasisks, nu ar dažām niansēm. Un par turpmāko tad jau redzēs, kā saka rīts gudrāks par vakaru. Pārkrāmējam līdzi ņemamās mantas, kā nekā priekšā visai garš un atbildīgs ceļa posms, un vēl laiku arī sola visai vēsu, ja ne aukstu. Bet kuram gan gribas tam ticēt, kad saulīte tik dāsni silda.
Klāt starta brīdis, visi korī noskaitām pēdējās sekundes un tad kā putnēni pavasarī no ligzdas visi aizspurdzam sev vien zināmajā virzienā pretim nezināmajam. Raibu raibais dalībnieku pūlis, viens otru draudzīgi uzmundrinot, drīz vien pazūd aiz tuvējiem pakalniem un meža biezokņiem. Lielais piedzīvojums ir sācies. Pirmie KP padodas visai viegli – sākums daudzsološs, vienīgi tas mežs, ko grūti būtu nosaukt par mežu - vieni vienīgi krūmi un brikšņi, aizauguši un atēnoti izcirtumi, kur kāds vēl pamanījies kaut ko nozāģēt un turpat arī atstāt, nu tā lai ekstremālāk. Tā virzoties pa šādu nekurieni gadās arī pirmais misēklis: novirze no azimuta un rezultāts kā Susaņinam ieved purvā. Pārvietoties kļūst vēl ekstremālāk - krustu šķērsu bebru sagāzti koki, pārpludināti grāvji un nenosakāmas krāsas žļurga. Paiet krietns stundas ceturksnis līdz atgriežamies trasē. Komandas biedri gan mierina, ka tas tik tāds nieks vien esot, bet man vienalga sajūta nelāga. Priekšā vairāki ceļa etapi tikai jāsoļo. Parādās arī civilizācija, mājas un fermas. Par tādu lielu tautas staigāšanu interesi sāk izrādīt vietējais ganāmpulks. Nākas iedrošināt pat citu komandu meitenes, ka govis jau nu nav tās, no kā vajadzētu baidīties, pie tam priekšā vēl elektriskais gans. Padzēruši ūdeni un šo to uzkoduši, soļojam tālāk. Nākošie posmi solās būt visai sarežģīti, jo ceļu vienkārši nav, ir tikai purvi, brikšņi un aizauguši izcirtumi - jāpaļaujas tikai uz kompasu, šoreiz tas nepieviļ, jo esam kļuvuši piesardzīgāki. Kaut kur nekurienē uz upes iezīmēts tiltiņš un komandas biedri slēdz derības, vai tas cilvēku radīts vai vienkārši bebru dambis... Vinnē otrais variants. Kādā no izcirtumiem tiek iztraucēts stirnu buks, kurš pēc tam mūs neganti aprej par tādu nepieteiktu miera traucēšanu. Tā nemanot šķērsojam Amatu un nonākam mājas pagalmā, kur ir galds soli un avota ūdens. Nedaudz atpūšamies, kaut ko uzkožam, aprunājamies ar mājas saimnieci, atdodam godu krucifiksam mājas pagalmā un dodamies ceļā. To, ka mēs, latvieši, esam savrupnieki, nākas pārliecināties arī šoreiz. Kaut kur meža vidū, ezera krastā jaunbūve, izskatās, ka krīzes skarta, tā arī nav pabeigta. Uz galda vēl trauki it kā kāds nupat būtu pusdienojis un aizgājis savās gaitās, vienīgi tā pastaiga ieilgusi uz nenoteiktu laiku. Tā pārdomājot pieveikti pāris etapi, bet kas tad tas: „Tāda interesanta leģenda – uz liela koka!!!” Jau iztālēm ejot redzam pauguru ar koku puduri, nu kā tai senā dziesmā: „Uz kalna stāv vientulis ozols pa pusi jau nokaltis", tikai šoreiz tas nav ozols, bet gan kārklu sugas brālis tikai tāds varen maktens padevies, droši var tēmēt uz dižkoka statusu. Nemanot tuvojas vakars, saulīte jau pazūd aiz mežu galiem un manāmi kļūst vēsāks. Nākošajā dzirdināšanas punktā nu jau nezin kuro reizi satiekam Engures komandu. Interesanti, kāds ir viņu plānojums? Un šeit ir milzīgu daudzumu uzmācīgu knišļu. Ilgi neuzkavējamies, padzeramies un uz priekšu. Kaut kur mežā dzirdama traktora rūkoņa un ilgi nav jāgaida - parādās jauns ceļš un varen plašs izcirtums. Tā pielāgojoties jaunajām pārmaiņām īsti vairs nesaprotam, kur esam nonākuši, bet priekšā liela lakšu pļava, kas tā smaržo pēc lociņiem, ka siekalas pat saskrien mutē, bet ne pa to ir stāsts. Vispirms visam pa vidu jāatrod nelies grāvis, kura līkumā jābūt KP. Virziens it kā sakrīt, bet arī brikšņi kļūst neciešami - nu jāpaļaujas veiksmes faktoram, kas šoreiz ir mūsu pusē. Tālākais jau izskatās vienkāršāk: pāris grāvju, pļavas, arī pār Amatu zīmēts tilts. Dabā tas viss ir pa visam ne tā: grāvī uzdarbojies celtnieks bebrs, dambis gan ir, bet tāds nestabils, un vienam no komandas dalībniekiem gadās neliela saminstināšanās un nākas mērīt grāvja dziļumu - tāds varen dziļš šoreiz pagadījies, tilta vietā pāri upei izrādās ir brasls, ak kā negribējās pirms nakts slapināties, par laimi nedaudz tālāk kāds ir parūpējies par improvizētu laipu, paldies viņam par to, tiekam pāri veiksmīgi. Klāt tumsa un jāmeklē lukturītis un kāds siltāks apģērba gabals. Mainās arī orientēšanās taktika - tiek izvēlēti stabili ceļa varianti. Bet, ak šie Vidzemes lielceļi, pēc kārtējās mašīnas pazūdam putekļu mākonī, kas bezvējā ilgi neizklīst. Nu smiltis čirkst ne tikai zem mūsu zolēm, bet arī starp zobiem un sazin kur vēl. Visam tam pa virsu sāk dumpoties mans kuņģis, kas kā septītais Ādamdēls: „ne tas ēdis, ne tas dzēris ne tas zin kas jādara”, sāk burkšķēt un spiest, sajūtas ne tās labākās, bet nu jāsadzīvo. Egļu jaunaudzē un tumsā pazūd kalna virsotne, kas it kā turpat un ne tur, beigu beigās pēc rūpīgākas meklēšanas rokā ir. Līdz starpfinišam pavisam nedaudz. Sāk salt rokas, prasās pēc cimdiem, bet kurš tad vasarā par to aizdomājās? Bet ja tā padomā, tad senču gudrība māca: „pieci gadi ganos gāju, pelnij` pieci kažociņi, Jāņu nakti līgot gāju, visi pieci mugurā” nav tālu no patiesības. Nemanot esam nonākuši pļavā, kur jāatrod dīķītis. Pēc varžu kora koncerta dodamies nosacītajā virzienā, bet stop - draugs kompass rāda pavisam ko citu, ka šoreiz tas nebūs ne īstais koris, ne dīķis. Metam riņķī un tiešam pēc laiciņa dzirdam citu kori, kur ir gan dīķis, gan KP. Vēl tikai punkts pie pareizticīgo baznīcas, ko lukturīšu gaismā arī aplūkojam, un tad uz nometni.
Mūs sagaida smaidošas meitenes ar siltu tēju, kafiju un garšīgām vakariņām vai naksniņām, kā nu kuram tīk. Dalībnieki dalās pārdomās par piedzīvoto un sūkstās par aukstumu. Pēc maltītes dodamies uz telti, pārvelkam sausas drēbes un nolemjam nedaudz atpūtināt kājas, ielienam guļammaisā, kur ir tik silti, tik labi, ka varētu pat nedaudz pasnaust. Vienīgi blakus krūmājā mazais dziedātāj ķauķis trallina savu mīlas dziesmu tik skaļi un tik intensīvi, ka pat miroņi pamostos. Tā atliek vien klausīties mazajā censonī – ne velti saka: „pār visu zemi mīla valda”.
Un tā pēc nepilnas stundas esam uz strīpas, vēl krūzīte siltas tējas, sauja rozīņu un aiziet. Sāk jau pamazām aust jauna diena, nu cik ta tā vasaras nakts var būt gara. Virs tuvējā ezera, purva pļavām sāk celties migla, radot sirreālus skatus. „Ak, šī migla migla, rasa rasa, tā man laba nevēlēja, rasā manim kājas mirka, miglā..” ak, lai nu šoreiz paliek... Turpinājumā daudz ceļu variantu un soļojam visai raiti, vismaz pašiem tā liekas. Satiekam savus tiešos konkurentus, novēlam viens otram veiksmi. Tā kā otrai pusei maršruts nav saplānots, tad brīvi improvizējam gan ar skatienu no finiša puses, jo rēķins gana vienkāršs - cik sprīži pa karti tik stundas tikai ×2 līdz finišam. Ir diena, saulīte silda, un visas nakts likstas aizmirstas. Izvēlamies punktu ziņā līdzvērtīgu, bet nedaudz īsāku variantu, kā izrādās ne to vieglāko. Punkts necaurejamas jaunaudzes malā, graviņā ir īstais pārbaudījums, kas prasa gan fizisku piepūli, gan emocionālu. Kā nelūgts viesis, arī nogurums ir klāt. Pēc kāpiena augstajā kalnā, tā vien gribas ātrāk nokļūt finišā. Bet, kas tev deva, vēl krietns sprīdis pa karti veicams, kur nu vēl pa ceļu – „oļi cieti, basas kājas (šoreiz slapjas) grūti staigāt man”. Tā aizdomājoties pilnīgi jūti, kā pulkstenis tikšķ, sekundes rit, laika pietiek vēl pāris punktiem, un tie jau arī pa ceļam. Uz tiem ved labi iestaigāta zilonene – taka, pa kuru pārvietojušies citi sacensību dalībnieki, atrast punktus nekādu problēmu. Tālumā jau redzama finiša arka - „nu lūk vienās skrandās tērpts un basām kājām, nāk pazudušais dēls uz tēva mājām” - šoreiz uz finišu. Vēl jāizbauda pēdējie mirkļi, jo tūlīt nomirgos identa finiša lampiņa un smaidīgās meitenes pārgriezīs šo identa aproces lentīti kā nabas saiti, un tas ir arī viss. Mans pirmais Latvijas čempionāts 24 stundu rogainingā jau ir vēsture. Jātiek noskalot sviedrus, dubļus un putekļus, vēl, protams, pusdienas, bet mans organisms vairāk velk pēc šķidruma. Reizē ir nogurums un padarīta darba sajūta, ka tas tomēr ir iespējams.
2. aivars @ 14.06.2016., 13:34 teica:
Uzminējāt! Tas ir orientēšanās veterāns, arī vairāku īsāku rogainingu veicējs - Jānis Turks (centrā). Un, tā kā vēstījuma izskaņa ir visnotaļ optimistiska, domājams, ka pirmais nebūs pēdējais. Lielais pjedestāls iemēģināts, jātiek līdz augšai! thumb
1. aivars @ 13.06.2016., 16:48 teica:
Cilvēki interesējas, kurš piedzīvojis augstāk aprakstītās izjūtas savā pirmajā 24 stundu rogainingā.
Varam sarīkot nelielu konkursu.
Dots: tas ir viens no bildē redzamajiem (bilde ir no Mareka Galinovska lielās galerijas).
Uzdevums: noskaidrot, kurš tas ir.
wink
Pievieno savu komentāru:
Vārds:
E-pasts:(nav obligāts)
Links: (nav obligāts)
Komentārs:
Smaidiņi:
smile wink wassat laughing sad angry crying thumb 



 
 AKTUĀLI

INFORMĀCIJA
[Pieteikšanās] lētāk līdz 14.01.2020 
[Komandas]




INFORMĀCIJA
[Pieteikšanāslētāk līdz 31.12.2019
[Dalībnieki]


Rīga
01. 12. Latvijas Universitātes Zinātņu māja, Jelgavas iela 3
10. 12. Elektrum OC
28. 12. Rīgas Mākslas un mēdiju tehnikums
07. 01. Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts
26. 01. Rigas Teikas vidusskola
04. 02. Vecrīga
22. 02. Rīgas 61. vidusskola
[Nolikums/pieteikšanās]



Rogainings "Studentu budēļi"
2019. gada 20. decembris, Rīga
[Nolikums] [Pieteikšanās] [Komandas]



2019.gada 26.decembris
[Nolikums] [Pieteikšanās] [Komandas]



SKARBAIS PUTENIS 2K19
2019. gada 30. decembris, Rubene

[Nolikums] [Pieteikšanās] [Komandas]


2020. gada 11.janvāris, Valgunde
[Nolikums] [Pieteikšanās] [Komandas]


AKTUĀLI vēsturisko informāciju skatīt sadaļā ARHĪVS.


 LATVIJAS KAUSS

0
Latvijas kauss rogainingā

LKR NOLIKUMS

Ziņas par pamanītām neprecizitātēm sūītīt uz : ilzelap@gmail.com

LK arhīvs.
 NĀKAMIE PASĀKUMI

26.12.2019.
Ziemassvētku izvēle (4h)
[info]

30.12.2019.
SKARBAIS PUTENIS 2K19
[info] [pieteikšanās]

11.01.2020.
Ziemsvetku kauju rogainings (2h/4h)
[info]

 JAUNĀKAIS SARUNĀS
     JAUNĀKIE KOMENTĀRI
    jaunumi : kalendārs : resursi : saites : foto, video : sarunas : kontakti : arhīvs :  
    ^ uz augšu ^