Ulbrokas sporta komplekss (Ulbrokas vidusskola)
Tumšs, viltīgs, bet labi skrienams mežs nieka 20 minūtes no Rīgas. Taku un stigu - simtiem. Pareizās - vien dažas.
Te vienā Orientēšanās naktī un vienā kartē saved kopā septiņas apkaimes: Ulbroku, Sauriešus, Upeslejas, Līčus, Brekšus, Vālodzes un Dzidriņas. Starp tām -mežs, kas naktī izskatās krietni lielāks nekā dienā.
Vietām šī ir pati mierīgākā Pierīga: mūsdienīgas karkasa un biezpiena apmetuma apmestas mājas latviešu mīļajā antracīta pelēkumā, batuti pagalmos, elektroauto pie saules paneļiem un ieliņas, kur pusdesmitos vakarā vēl skan kaimiņa zāles pļāvējs. Skriet naktī caur šādu kvartālu ir it kā vienkārši: viss izskatās loģiski, viss izskatās vienādi, un katrs pagrieziens šķiet pareizais. Tad - divi simti metru, un tas beidzas. Mežs bez apgaismojuma, viensētas, ganības, gandrīz neskarta mežaina vide. Un celiņi: platas meža ceļa sliedes, veci mežizstrādes ceļi, moču izbraukātas stigas, iemītas taciņas, kas sākas nekur un beidzas tikpat pārliecinoši. Kartē tas ir tīkls. Naktī - izvēle, kas jāizdara trīs sekundēs vai trīs stundās.
Galvenais, ko zināt: apvidus te mainās strauji un bez brīdinājuma. Vienu brīdi zem kājām ir perfekti sakārtota gājēju un velo infrastruktūra, pēc trīssimt metriem - aizaudzis grāvis un krūmāji, kas ar cieņu izturas tikai pret tiem, kuri tos apiet.
Diapazons ir no privātmāju ieliņas, kuras īpašnieki gan jau būs patiesi pārsteigti par lukturīšu rindu gar savu žogu, līdz brikšņiem, kuros pazūd viss - arī laiks un cerības uz uzvaru.
Asfalts kartē ir. Galvenajos virzienos to šķērso svaigi būvēti gājēju un velosipēdistu celiņi, un tie ir dāvana: no viena kartes gala uz otru var pārvietoties ļoti ātri un bez domāšanas. Bet ar to arī viss. Tiklīdz nogriežaties mežā, celiņi vairs nepalīdz, tie drīzāk jauc galvu, un jāstrādā visām orientēšanās prasmēm. Asfalts šeit ir fragmentārs, nevis visa distance.
Tad ir sīkumi, ko dienā neviens nepamana, bet naktī tie kļūst par mērķi: metāla papardes, laterna pie cauruļvīrieša, mazs osis pie restota lodziņa, izgāzta sakne, dižozols nogāzē, veci dzelzsbetona bloki un stadiona ziemeļu–ziemeļaustrumu vārtiņi.
Ja domājat, ka “metāla papardes” ir literārs tēls - nē. Tās tur tiešām ir. Ozolu Ulbrokas mežā ir tik daudz, ka pusi leģendu varētu uzrakstīt vienā vārdā. Bet nevar - naktī katrs ozols izskatās kā tas pareizais.
Būs mežaini un īsti naksnīgi. Gaidīsim jūs un jūsu draugus. Būs arī burkas. Un gan jau Latvijas rogaininga dižgari arī būs Ulbrokā!